El Camino de Santiago jeb Svētā Jēkaba ceļš ir 800 kilometru garš svētceļnieku maršrutu tīkls, kas pārklāj Spānijas ziemeļu teritorijas. Tas, tāpat kā Santjago de Kompostelas vecpilsēta, ir iekļauts UNESCO Pasaules kultūrvēsturiskā mantojuma sarakstā, pa to gadsimtiem ilgi plūst svētceļnieku straumes praktiski no visas pasaules. Tiesa gan, svētceļniekam kājām jānoiet 100 km, lai Santjago de Kompostelā varētu dabūt rakstisku apliecinājumu tam, ka Svētā Jēkaba ceļš ir veikts.

Mūsdienās tas ir labiekārtots, asfaltēts un ved cauri ciematiem, kur atrodamas neskaitāmas, īpaši svētceļniekiem domātas naktsmītnes un ēdnīcas. Ceļā ir ierīkotas speciālas zīmes – gliemežvāki. Tos svētceļnieki iešuj arī uz mugursomām un apģērbu, lai atšķirtos no pārējiem ceļotājiem. Ceļš ved caur mežiem, kalniem, ciematiņiem un pat pilsētām. Tas ir labs veids pārbaudīt sevi, iepazīties ar cilvēkiem no citam valstīm, uzzināt ko jaunu par šo vietu kultūru un dabu. 

Ceļa galamērķis ir Santjago de Kompostelas katedrāle, kur, kā vēstī leģenda, apbedīts apustulis Jēkabs. Leģenda stāsta, ka Jēkabs vecākais devies uz Spānijas ziemeļu provincēm sludināt Kristus mācības, bet atgriežoties Palestīnā pēc ķēniņa Hēroda pavēles tika nogalināts. Apustuļa mirstīgās atliekas viņam uzticamie skolnieki ievietoja laivā un palaida Vidusjūrā.  813. gadā netālu no tagadējās pilsētas Santjago de Kompostelas un Uljas upes ietekas okeānā, laiva tika izmesta krastā, kur to atrada kāds mūks-vientuļnieks – ceļu uz to mūkam parādījusi spoža zvaigzne.

Kad par brīnumaino atradumu uzzināja pār šīm zemēm valdošais karalis Alfonso II, viņš pavēlēja uzbūvēt baziliku, kas sākumā bija vienkārša kapela. Karalis apustuli Jēkabu pasludināja par visas karaļvalsts svēto aizstāvi. IX gadsimtā necilās kapelas vietā tika uzcelta akmens bazilika, bet pēc musulmaņu iebrukuma, Al-Mansurs katedrāli iznīcināja. 1075. gadā karalis Alfonso IV pavēlēja uzbūvēt jaunu katedrāli Sv. Jēkaba pīšļu glabāšanai un tās būvniecība tika uzticēta vietējam spāņu meistaram Bernardam vecākajam. Arhitekts izstrādāja tik sīkus katedrāles celtniecības plānus, ka tiem sekoja vairākas amatnieku paaudzes. Baznīcas sienas tika veidotas no granīta un par paraugu tika ņemta Sv. Severīna baznīca Tulūzā.

Svētā Jēkaba ceļš bija ārkārtīgi populārs viduslaikos, taču ar laiku vairāku apstākļu dēļ par to aizmirsa. 20.gadsimta otrajā pusē, it īpaši 80.-os gados, tas pēkšņi atkal kļuva populārs. 2010.gadā tika sasniegt šo vietu apmeklēšanas rekords – 273 tūkstoši svētceļnieku gadā. Svētā Jēkaba ceļš Spānijā ir kā lielas upes, kurās saplūduši mazie strautiņi, kas klāj Francijas, Itālijas un Portugāles teritoriju.